Mārtiņdiena

 

Mārtiņdiena – pārejas laiks starp rudenīgo mieru un ziemas gaidām

Mārtiņdiena Latvijā vienmēr bijusi īpašs gadalaika robežpunkts. Tā iezīmē brīdi, kad rudens darbi ir pabeigti, lauki apklusuši un sēta ieelpo dziļāku mieru. Dienas kļūst īsākas, bet vakari – garāki un klusāki. Šis ir laiks, kad cilvēki vairāk meklē siltumu – gan mājās, gan sarunās, gan vienkāršā kopā būšanā.

Ganiņu laika noslēgums

Senākos laikos Mārtiņdiena bija cieši saistīta ar ganiņu dzīvi. Tikai tagad, kad lopi vairs netika laisti ganos, beidzās viņu dienas darbi. Mazie gani atgriezās mājās, saņēma pateicību par darbu, un visa saime kopīgi svinēja. Tas bija mirklis, kad mājas kļuva pilnākas – gan balsu, gan smaržu, gan stāstu ziņā.

Gailis – šīs dienas zīme

Mārtiņdienas galvenais simbols ir gailis. Gailis tika uzskatīts par modrības, gaismas un mājas sargu. Tas bija arī ražas un darbīgā gada noslēguma ziedojums — pateicība par to, kas paveikts, un lūgums par nākamā gada svētību. Šodien mēs, protams, to skatāmies citādi — kā atgādinājumu par apzinātību un saullēkta drosmi, kas katrā no mums dzīvo.

Maskošanās un prieks

Īpaši krāsaina tradīcija ir ķekatu gājieni. Cilvēki pārģērbās par dzīvniekiem, butaforiskiem tēliem un jautriem brīnumiem – zirgi, lāči, dzērves, kazas, velniņi. Maskas nebija tikai izklaide. Tās bija pārvēršanās un aizsardzība, smiekli, kas aizdzen tumsu, gaisma, kas ienāk cilvēku vidū.

Un varbūt tas ir viens no svarīgākajiem Mārtiņdienas vēstījumiem:

Pat tumšā laikā mēs varam radīt prieku.

Mārtiņdiena šodien

Mūsdienās Mārtiņdiena vairs netiek svinēta tik plaši kā senatnē, taču tās būtība ir saglabājusies. Tā aicina palēnināties. Apsēsties pie galda, uzlikt sveci, atcerēties gadu, kas pagājis. Novērtēt darbu, ko esam paveikuši, un cilvēkus, kas gājuši mums līdzi.

Nav jābūt lielām svinībām. Pietiek ar:

• vienu siltu sarunu,

• vienu kopīgi pagatavotu maltīti,

• vienu atmiņu, ko pāršķirstām kā grāmatu lapu.

Jo Mārtiņdiena ir sirds svētki, un tie sākas tieši tur — kur mēs atļaujam sev apstāties.