Veļu laiks ir īsts dabas un cilvēka dvēseles stāsts – stāsts par saikni ar
aizgājušajiem un par pateicību tiem, kuri dzīvībā vai nāvē joprojām ir
klātesoši. Šajā laikā koki stāv kā vērotāji un sargi, noraugoties uz aizlaiku
rituālu norisi. To kailie zari izstaro rāmu spēku, it kā stāvēdami uz robežas
starp šo un to pasauli. Tikmēr migla vijas starp stumbriem kā neredzamu dvēseļu
plīvurs, lēni ieskaujot zemi, kuras dziļumā glabājas pagātnes atmiņas.
Migla, kas klusiem soļiem nometas pār lauku un mežu, apvijot kokus, rada
sajūtu, ka šajā laikā dvēseles patiesi ir tuvāk nekā jebkad. Tās ieplūst
pasaulē kā bāli tēli, kas atgādina, ka viss ir ciklisks un dzīvība vienmēr
atgriežas – reizēm vienīgi kā atbalss, kas klusi skan mūsos.
Veļu māte, kas tiek uzskatīta par mirušo aizbildni, it kā klusi uzrauga šo
pasauli no miglas aizsega. Viņa ir dvēseles mierīgais pavadonis, kas gādā par
viņu klātbūtni šajā laika periodā. Kā dzīvības un nāves cikla sargātāja, viņa simbolizē
rūpes un saikni starp pasaulēm, kurās pāriet dvēseles. Mēs paši esam kā
ceļinieki, kas godbijīgi noliec galvas viņas priekšā, ar klusu sirds pateicību
uzsverot mūsu cieņu pret šo kluso, svinīgo saikni ar viņu.
Sveces šajā laikā mirgo kā zvaigznes uz zemes, aizdedzinātas ne tikai senču
piemiņai, bet arī pašiem sev – tās norāda ceļu gan aizgājušajiem, gan
dzīvajiem. Katrā liesmā dzīvo klusa pateicība, un katrs liesmas trīsošais
gaismas mirdzums ir kā piemiņas zīme tiem, kuri gājuši pirms mums. Sveces tiek
noliktas ne vien uz kapiem, bet arī mājās, uz galda, tā veidojot veļu cienastu,
kas simboliski aicina senču garus ienākt, sajust viņu klātbūtni un dalīties
atmiņās, kas caurvij mūsu dzīves.
Veļu cienasts ir sena tradīcija, kas iemieso dziļu pateicību senčiem un
Zemes mātei, kura devusi mums dzīves pamatus. Šajā maltītē ieliekam to, kas
visvairāk cieņpilni simbolizē mūsu senču atstāto. Svaiga maize, ko cepusi
dzimtā roka, un dzēriens, kas dāsni ieliets bļodā, ir kā cieņas apliecinājums –
kā veltījums viņu klātbūtnei, lai viņu dvēseles justos siltumā un drošībā.
Zemes māte, kura visu laiku gādājusi par šo labklājību un par mūsu dzimtas
saknēm, ir klātesoša katrā gabaliņā, ko mēs piedāvājam.
Šajā brīdī ir sajūtama visa dzīve – gan senču klātbūtne, gan koki, migla,
sveces, dvēseles un Zemes mātes maigais skāviens, kas glabā un sargā mūs. Tas
ir kā atgādinājums par mūsu piederību visam dzīvajam un mūžīgajam, par mūsu
atbildību un mīlestību pret tiem, kuri caur mums dzīvo tālāk.