Šogad ceriņi klusē... veltījums Ceriņu svētkiem.
Ir lietas, kas zied reiz gadā, bet
paliek sirdī uz mūžu. Ceriņi. Tie ne tikai izplaukst, tie uzplaukst kā atmiņas.
Smarža, kas kā vilnis pāri laikam aiznes bērnības pagalma smieklus, baltas
blūzītes pavasara svētkos, pirmo biklo rokas pieskārienu zem ziedoša krūma, un
mammas plaukstu, kas pieliek zarus klāt vaigiem.
Šogad pavasaris ir citāds. Dīvains.
Maijs vēl nav beidzies, bet daba jau kā aizelsusies — viss saziedēja gandrīz
vienā elpas vilcienā. Tikko vēl dzestras rītausmas, un nu jau ievas vīst,
ābeles un bumbieres rotājas kāzu kleitās, kastaņas izliecas kā sveces, ceriņi
zied visā krāšņumā, un pat jasmīni jau sāk riest pumpurus. Pavasaris, šķiet,
nepacietīgs — kā cilvēks, kurš ilgi klusējis, un tagad izrunā visu uzreiz.
Un mēs, cilvēki — šogad klusējam. Ne
tāpēc, ka aizmirstam. Bet tāpēc, ka reizēm arī svētkiem vajag atelpu. Ir gadi,
kad klusums kļūst par cieņu. Par iespēju apstāties, atskatīties un ļaut
tradīcijai kā sēklai iegrimt zemē, lai vēlāk uzplauktu vēl varenāk.
Ceriņu svētki – tas nebija tikai par
ziediem. Tas bija par kopā būšanu. Par mūžīgu pavasari, ko izauklējam sevī, pat
ziemā.
Šogad mēs ceriņiem nedziedam skaļi, bet ar sirdi. Bez svētku trokšņa, bet ar cieņu. Bez skatuves, bet ar
dārzu, kur klusībā zied vissvarīgākais — atmiņa. Varbūt tieši tagad ceriņi mūs
vairāk uzrunā — bez vārdiem, bez afišām, vienkārši — esot.
Ceriņi
neapvainojas. Viņi saprot. Viņi vienmēr atgriežas.
Un mēs —
arī.
https://www.ezerzeme.lv/lv/zinas/kultura/20809/cerini-kluse-veltijums-cerinu-svetkiem