18.novembris

 

Lāčplēša diena

 

Senioru atpūtas pēcpusdiena

                                                        Preses relīze

Senioru atpūtas pēcpusdiena "Diena ar rudens pieskārienu" Kombuļu Tautas namā

Kad? 23. novembrī plkst. 14.00
Kur? Kombuļu Tautas nams

Aicinām Kombuļu pagasta seniorus uz sirsnīgu un patīkamu pēcpusdienu "Diena ar rudens pieskārienu"!

Pasākumā būs iespēja kavēties rudens noskaņās, dalīties ar stāstiem, atmiņām un baudīt kopīgu atpūtu draudzīgā atmosfērā. Pēcpusdienas programma solās būt bagāta ar aktivitātēm – dziesmām, atmiņu stāstiem un jautrām spēlēm, kas radīs siltumu un prieku šajā rudens laikā.

Aicinām līdzi ņemt groziņu ar gardumiem, lai kopīgi klātu mielasta galdu un dalītos mājās gatavotajos našķos. Kopā varēsim baudīt gardas uzkodas, tēju un labu sabiedrību.

Tiekamies 23. novembrī, lai radītu skaistas atmiņas un izbaudītu rudens pieskārienu draudzīgā senioru lokā!

Papildu informācijai: Kombuļu Tautas nams vai pa mob. 28730905.

 

Veļu laiks

 

Veļu laiks ir īsts dabas un cilvēka dvēseles stāsts – stāsts par saikni ar aizgājušajiem un par pateicību tiem, kuri dzīvībā vai nāvē joprojām ir klātesoši. Šajā laikā koki stāv kā vērotāji un sargi, noraugoties uz aizlaiku rituālu norisi. To kailie zari izstaro rāmu spēku, it kā stāvēdami uz robežas starp šo un to pasauli. Tikmēr migla vijas starp stumbriem kā neredzamu dvēseļu plīvurs, lēni ieskaujot zemi, kuras dziļumā glabājas pagātnes atmiņas.

Migla, kas klusiem soļiem nometas pār lauku un mežu, apvijot kokus, rada sajūtu, ka šajā laikā dvēseles patiesi ir tuvāk nekā jebkad. Tās ieplūst pasaulē kā bāli tēli, kas atgādina, ka viss ir ciklisks un dzīvība vienmēr atgriežas – reizēm vienīgi kā atbalss, kas klusi skan mūsos.

Veļu māte, kas tiek uzskatīta par mirušo aizbildni, it kā klusi uzrauga šo pasauli no miglas aizsega. Viņa ir dvēseles mierīgais pavadonis, kas gādā par viņu klātbūtni šajā laika periodā. Kā dzīvības un nāves cikla sargātāja, viņa simbolizē rūpes un saikni starp pasaulēm, kurās pāriet dvēseles. Mēs paši esam kā ceļinieki, kas godbijīgi noliec galvas viņas priekšā, ar klusu sirds pateicību uzsverot mūsu cieņu pret šo kluso, svinīgo saikni ar viņu.

Sveces šajā laikā mirgo kā zvaigznes uz zemes, aizdedzinātas ne tikai senču piemiņai, bet arī pašiem sev – tās norāda ceļu gan aizgājušajiem, gan dzīvajiem. Katrā liesmā dzīvo klusa pateicība, un katrs liesmas trīsošais gaismas mirdzums ir kā piemiņas zīme tiem, kuri gājuši pirms mums. Sveces tiek noliktas ne vien uz kapiem, bet arī mājās, uz galda, tā veidojot veļu cienastu, kas simboliski aicina senču garus ienākt, sajust viņu klātbūtni un dalīties atmiņās, kas caurvij mūsu dzīves.

Veļu cienasts ir sena tradīcija, kas iemieso dziļu pateicību senčiem un Zemes mātei, kura devusi mums dzīves pamatus. Šajā maltītē ieliekam to, kas visvairāk cieņpilni simbolizē mūsu senču atstāto. Svaiga maize, ko cepusi dzimtā roka, un dzēriens, kas dāsni ieliets bļodā, ir kā cieņas apliecinājums – kā veltījums viņu klātbūtnei, lai viņu dvēseles justos siltumā un drošībā. Zemes māte, kura visu laiku gādājusi par šo labklājību un par mūsu dzimtas saknēm, ir klātesoša katrā gabaliņā, ko mēs piedāvājam.

Šajā brīdī ir sajūtama visa dzīve – gan senču klātbūtne, gan koki, migla, sveces, dvēseles un Zemes mātes maigais skāviens, kas glabā un sargā mūs. Tas ir kā atgādinājums par mūsu piederību visam dzīvajam un mūžīgajam, par mūsu atbildību un mīlestību pret tiem, kuri caur mums dzīvo tālāk.

 

Pasākumi novembrī